“Man nebija ne mazākās nojausmas, ka arī es esmu piedzīvojusi šo praksi. Man nebija aizdomas par biežo urīnceļu infekciju iemeslu, tāpat to nesaistīju ar to, ka sekss allaž bija ļoti sāpīgs un to, kāpēc es nekad nebiju piedzīvojusi orgasmu,” atklāta ir sieviete. “Kad to uzzināju, es jutos nodota, bet nevarēju dusmoties uz vecmāmiņu. Viņai ir leikēmija, manas dusmas tikai pasliktinātu vecmāmiņas veselības stāvokli..
Man šī vilšanās ar dienām auga pakrūtē. Es ar šīm skumjām tiku galā vienatnē. Es jutos šokēta un izmantota. Man vēl aizvien trūkst vārdu, lai aprakstītu savas emocijas tolaik.”
Šis rituāls joprojām ir izplatīts malajiešu musulmaņu kopienā Singapūrā, no kurienes nāk arī šī stāsta varone.
“Lielākoties tas tiek turēts prom no sabiedrības uzmanības. Procedūra ietver dzimumorgānu nogriešanu vai iegriezumu veikšanu nemedicīnisku iemeslu dēļ. Šis rituāls starptautiski tiek atzīts par sieviešu un meiteņu tiesību pārkāpumu. Tomēr valstī nav juridiska lēmuma, kas viņas aizsargātu.
Daudzi malajiešu musulmaņi, it īpaši no vecākajām paaudzēm, uzskata, ka sievietēm ir lielāka dzimumtieksme nekā vīriešiem, un ka šis rituāls mazinātu libido un novērstu ārlaulības attiecības.
Citi apgalvo, ka šī prakse ir wajib (obligāta) saskaņā ar islāma mācībām, kaut arī Korānā par to nekas nav minēts,” stāsta sieviete.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem aptuveni 80% sieviešu, kurām veikta dzimumorgānu izkropļošana, ir trauksme, tostarp posttraumatiskā stresa sindroms.
“Es jutu tik lielu kaunu, it īpaši tāpēc, ka aizspriedumi par mūsu kultūru ir dziļi saistīti ar šiem rituāliem.
Publikācijas par to tiešsaistē man lika justies tikai sliktāk. Stāsti, kas it kā vēsta par izdzīvojušo “nežēlīgo realitāti”, apgalvoja, ka dzimumakts būtu tikai vēl viena nebeidzama, sāpīga pieredze. Ja man iestājas grūtniecība, tiek rakstīts, ka man būtu liels risks, ka man varētu piedzimt nedzīvs bērns,” norāda cietusī.
“Es prātoju, vai es visu mūžu būšu nolemta sliktam seksam?”
Sieviete stāsta, ka turpinājusi meklēt informāciju par to, kā uzlabot savu intīmo dzīvi, un izrādās, ka tas ir iespējams. “Kaut arī dažas izdzīvojušās patiešām saskaras ar šīm negatīvajām blakusparādībām, ne visām tas tā ir. Daudzas, piemēram, arī es, var arī izbaudīt seksu.”
Bet ceļš, lai iemācītos izbaudīt seksu, bijis garš.
“Šis ceļš man, kā tumšādainai sievietei, kurai ir dīvainas attiecības pašai ar savu ķermeni un identitāti, bija grūts. Dažreiz es jūtos sievišķīga, dažreiz – vīrišķīga. Citreiz es jūtos neglīta un tāda, kas neko nav pelnījusi. Pēc mēnešiem ilgas psihoterapijas es sapratu, ka man ir grūti atteikties no kontroles seksa laikā – ko mani bijušie partneri bija man pārmetuši,” stāsta sieviete. “Es atklāju, ka mana agresīvā attieksme bija atbilde uz manu traumu.”
“Man vienmēr ir paticis sekss, bet orgasmu pirmoreiz es piedzīvoju 26 gadu vecumā. Tikai tad, kad es biju satikusi īsto partneri, kurš cienīja mani un mēģināja saprast manu traumu,” atklāj cietusī, piebilstot, ka “atbrīvošanās no toksiskas uzvedības, piemēram, pārmērīgas kontroles seksa laikā, bijis pagrieziena punkts”.
“Es pārstāju justies nomākta par to, kas ar mani noticis bērnībā. Es ieguvu brīvības sajūtu. Tagad es to pieņemu, ka neesmu tāda kā lielākā daļa cilvēku, un tas ir labi.
Būt neaizsargātai ik pa mirklim un nojaukt sienas, kuras es sev pati uzceļu, un ieklausīties savā ķermenī – tas ir veids, kā es no jauna sev definēju seksu.
Man ir apnicis, ka mēs tiekam uzskatītas par lēnprātīgām meitenēm, kurām nav ļauts nodarboties ar seksu, kā pakļāvīgas Rietumu sievietes… Tāpēc tagad es mēģinu iznīcināt šos mītus,” norāda sieviete.
“Atkārtota iepazīšanās ar savu ķermeni, izmantojot dziļu pašrefleksiju, man atgādināja, ka vissvarīgākais solis ir mīlēt pašai sevi…”
