Covid-19 apkarošanai noteiktie ierobežojumi skar arī pirmo klašu skolēnus.
Privātskolotāja Ineta, kura bērniem māca matemātiku, sarunā ar portālu Jauns.lv atklāja, ka daļai bērnu ir grūtības ne vien ar motivāciju mācīties, bet arī trūkst pamata zināšanu matemātikā un latviešu valodā.
Piemēram, dažiem rokraksts ir tik neglīts, ka skolotājai no tā “šermuļi skrien pār kauliem”. Skolotāja aicina vecākus iespēju robežās paskatīties līdzi bērnu mācībām, bet nepildīt uzdevumus skolēnu vietā.
Lūdzu, pastāstiet par savu darbu.
Esmu diplomēta sākumskolas skolotāja, bet skolā nestrādāju jau sešus gadus. Iepriekš 1.-4.klašu skolēniem mācīju visus priekšmetus, izņemot mūziku, sportu un mājturību.
Kāpēc aizgājāt no darba skolā?
Kad gāju prom no skolas, neiedomājos, ka tajā vairs neatgriezīšos. Mūsu ģimenē pieteicās trešais bērns, es devos dekrētā, bet visu gaidību laiku biju pārliecināta, ka pēc bērna gada vecuma atgriezīšos skolā. Lai arī darbs skolā nebija viegls – manā audzināmajā klasē bija vairāk par 30 skolēniem, man ļoti patika strādāt ar mūsdienu bērniem. Viņi bija tik interesantas personības!
Lai gan apkārt dzirdu daudz runu, ka šodienas bērni ir neaudzināti un nepieklājīgi, es neteiktu, ka tāda ir lielākā daļa.
Protams, bija visādi bērni un visādas situācijas, bet kopumā skolā pavadīto laiku atminos ļoti gaišu.
Diemžēl manam trešajam bērnam neilgi pēc dzimšanas radās nopietnas veselības problēmas, kas nebija ātri atrisināmas. Pirmo gadu dzīvoju ar domu, ka veselība uzlabosies, un vienu brīdi tā arī bija, bet, tiklīdz palaidu puiku dārziņā, viņš sāka slimot tik daudz un bieži, ka nolēmām bērnudārza gaitu uzsākšanu pārcelt uz vēlāku laiku.
Kā nonācāt līdz privātskolotājas darbam?
Sākuma laiku, kad es palīdzēju dažiem draugu bērniem matemātikā, es noteikti nesauktu par darbu. Drīzāk tā bija patīkama pārmaiņa dažās pēcpusdienās, kad biju nogurusi no saviem mammas un mājsaimnieces pienākumiem.
Manā gadījumā nostrādāja “reklāma no mutes mutē” – kāds draugu pāris bija pastāstījis paziņām, ka man labi veicas ar bērna matemātikas zināšanu uzlabošanu. Viņu paziņas man piezvanīja un pavaicāja, vai piekristu padarboties arī ar viņu puiku. Labprāt!
Tā tas aizgāja: pa vienam vien zvanīja un pieteicās. Nekur nekādu īpašo sludinājumu nepublicēju un reklāmas netaisīju. Cilvēki mani paši atrada. Skolā jau saziņa bērnu vidū notiek ātri – klases biedri dalās ar saviem pulciņu skolotāju vērtējumiem, līdzīgi ir arī ar privātskolotājiem.
Mūsdienās privātskolotājs nav nekāda ekstra. Vismaz vienā priekšmetā tāds ir daudziem skolēniem.
Kādi ir jūsu novērojumi par zināšanu apguvi Covid-19 pandēmijas laikā?
Tagad rudenī situācija ir citādāka nekā pavasarī. Tā dēvētajā pirmajā vilnī daudzi priecājās, ka klātienes mācības atcēla un parādījās vairāk brīva laika, lai “loderētu”. Patlaban, kad esam otrajā attālināto mācību posmā, vairums vecāku un daļa skolēnu jau ir sapratuši, ka mācības mājās nekāda medus maize nav.
Sākumskolas skolēniem jau tā ir grūti noturēt uzmanību, tāpēc attālinātās mācības ar “Zoom” nodarbībām viņiem nav īsti piemērotas.
Ja klātienes mācību laikā jaunās vielas skaidrojumu nesaprot vai neuztver daži skolēni, tad attālinātajās mācībās tas var notikt pat ar trešdaļu klases.
Problēma nav tajā, ka bērni būtu stulbi vai neattapīgi, vienkārši viņiem ir grūti sakoncentrēt uzmanību mācībām, ja apkārt skraida brālis ar jauno “Lego” mašīnu vai ja mamma regulāri runā pa darba telefonu.
Bet vel sliktāk ir tad, ja sākumskolas skolēns ir atstāts mājās viens pats un tad nu mēģina (dažreiz arī pat nemēģina) pats kaut ko mācīties. Protams, es saprotu vecākus: ne visiem ir iespēja strādāt attālināti, ne visi var paņemt bērnus līdzi uz darbu vai paaicināt vecvecākus pieskatīt bērnu.
Bet vecākiem vajadzētu saprast: ja viņi atstāj sākumskolas skolēnu vienu pašu mājās katru darba dienu, viņam ir ļoti liels vilinājums nemācīties un darīt muļķības.
Kas ir tās muļķības, ko bērni dara, palikuši mājās vieni paši ilgu laiku?
Visbiežāk tā ir spēlīšu spēlēšana telefonos, planšetēs vai stacionārajos datoros. Nepārprotiet – es neesmu pret tehnoloģijām. Gan es pati, gan mani bērni lieto telefonus un datorus. Bet mana pieredze rāda, ka bērniem (vismaz sākumskolas vecumā) būtu nosakāms kāds limits, lai nav tā, ka viņš visu dienu sēž un baksta telefonu.
Uzreiz redzu, ka pie manis atnākušais bērns ir pirms tam “nosēdējies telefonā” – viņam ir grūtāk koncentrēties, uztvert manu stāstījumu, arī interese par mācībām ir pazemināta.
Bērns visu dienu ir pavadījis pie telefona spēlītēm, tāpēc pēcpusdienā vairs nevar sakoncentrēties matemātikai.
Kā iespējams, ka attālināto mācību laikā bērns visu dienu pavada, spēlējot spēlītes? Vai tad skolotāji neuzdod pa dienu pildāmus uzdevumus?
Protams, vairums uzdod, bet redzu, ka bērni uz to pārāk “neiespringst”. Varbūt apzinīgākie sāk rēķināt un pildīt, bet, ja kaut ko nesaprot, tad ātri vien atmet ar roku un gaida vakarā vecākus vai tikšanos ar privātskolotāju. Vakarā vecākiem, kas visu dienu pavadījuši darbā, sākās otrā maiņa – viņi mēģina “iebraukt” sava skolēnu mācību vielā un izskaidrot to.
Kā lielu problēmu redzu to, ka bērniem trūkst motivācijas ķerties pie darbiem un izpildīt tos pēc iespējas labāk. Daudzi izmācās “ķep ļep” stilā – kaut kas darīts ir, bet pilnīgas izpratnes pietrūkst. Arī darba kvalitāte “klibo”.
Reiz man šermuļi pārskrēja pār kauliem, kad redzēju, kā raksta kāds piektās klases skolēns.
Pēc maniem novērojumiem daļai pamatskolas bērnu rokraksts ir tik neattīstīts un neizkopts, ka, šķiet, to rakstījis otrās klases skolēns. Protams, es nekādā gadījumā negribu vispārināt un apgalvot, ka neglīti un nesaprotami raksta visi skolēni, bet, manuprāt, ir vērojama tendence, ka bērnu rokraksts pasliktinās.
Turklāt arī tiem bērniem, kas tagad mācās pirmajās klasītēs, vēlāk varētu būt problēmas ar glītu rokrakstu. Tieši pirmajās klasītēs veidojas rokraksta pamats. Tāpēc rokraksts var ciest, ja bērnudārza noslēdzošais semestris bija Covid-19 pirmā viļņa laikā, bet pirmā klase jāmācās daļēji attālināti otrā viļņa laikā.
Pirmo klašu skolēniem ļoti svarīga ir rokas trenēšana. Bet, ja viņi pa dienu uzraksta tikai dažus vārdus, jo mācās attālināti un pavirši, tad vēlāk rakstīšana var būt sarežģīta. Tāpēc aicinu vecākus pasēdēt pie bērniem, kamēr viņi trenējas rakstīšanā.
Jūs kā privātskolotāja mācāt bērniem matemātiku. Vai redzat problēmas arī matemātikas apguvē pandēmijas laikā?
Protams! Ja vecāki papildus skolas mācībām nedarbojas ar bērnu, tad bērnam grūtāk veicas arī matemātikā. Piemēram, ja pirmajās klasēs bērns neapgūst reizrēķinu, viņam ir traucēta matemātikas izpratne arī vēlāk. Vēlāk arī citos priekšmetos var klāties grūti, piemēram, fizikā, ķīmijā.
Turklāt es nerunāju tikai par reizrēķina iekalšanu no galvas. Daudz svarīgāk, pēc manām domām, ir izpratne par to, ko vispār nozīmē reizrēķins. Tāpēc no sirds aicinu vecākus sekot līdzi bērnu zināšanu pamatiem.
Nu, palūdziet, lai bērns sarēķina, cik būs jāmaksā par pirkumiem veikalā.
Vai cik daudz automašīnu var iebraukt kādā stāvvietā. Vai cik daudz ābolu mums vajadzēs strūdelei. Vai cik maksās “Lego” komplekts, ja veikalā ir 40% izpārdošana.
Matemātika ir ļoti sadzīviska. Piemēram, ļaujiet, lai bērns nosver un pieraksta pankūkām nepieciešamo miltu daudzumu vai sadala ābolu četrās daļās. Ja viņš to izdarīs, radīsies izpratne par masas mērvienībām un parastajām daļām.
Saistībā ar matemātiku vēl bažījos par to, ka bērni attālināto mācību laikā neapgūst visu paredzēto vielu. Piemēram, man bija skolēni, kuriem pavasara semestrī matemātikas skolotāja nepaguva izņemt visas mācību grāmatā paredzētās tēmas. Bet rudenī viņa gāja uz priekšu mācībās tā, it kā bērni būtu iemācījušies visu iepriekšējai klasei paredzēto. Sākumā skolotāja pat neņēma vērā to, ka daļa bērnu nesaprata jauno vielu. Tikai pēc vairākkārtējām sarunām viņa piekrita atgriezties pie iepriekšējās klases vielas, tādējādi iekavējot jauno vielu. Atkal slikti. Šeit vietā teiciens – kod kurā pirkstā gribi, visi sāpēs.
Vai esat novērojusi arī kādas emocionālas izmaiņas bērnu uzvedībā šoruden?
Jā, lai cik tas paradoksāli nebūtu, redzu, ka bērni ļoti grib runāties un tapt uzklausīti. Kaut gan daudz vecāku tagad sēž mājās un nedodas uz darbu, tomēr varbūt spriedzes dēļ pietiekami neaprunājas ar saviem bērniem. Jūtu, ka bērnos ir pieaugusi spriedze.
Jūtu, ka daļa bērnu ir kļuvuši nervozāki, kā iespaidā viņiem ir grūtāk mācīties. Pagājušajā nedēļā pie manis atnāca kāds puika, kurš vairākas nedēļas nevarēja ierasties, jo atradās mājās karantīnā kā kontaktpersona. Ja jūs zinātu, kā viņš runāja!
Puika runāja gandrīz visu nodarbību – tik ļoti viņš bija nocieties pēc kāda cilvēka, kas viņu uzklausa.
Mēs tajā nodarbībā paguvām izpildīt tikai vienu uzdevumu, bet, neskatoties uz to, ļoti priecājos, ka viņš atnāca. Likās, ka tā mūsu kopējā stunda viņam ir tik vitāli vajadzīga, kā izslāpušajam ūdens glāze.
Kopumā šķiet, ka gan vecāki, gan bērni ir ļoti piekusuši no Covid-19 ierobežošanai noteiktajiem ierobežojumiem un biežās trauksmes, ko tie rada. Bērni ir noilgojušies pēc draugiem un brīvas satikšanās.
Pirms šīs sarunas atklājāt, ka šoruden esat piedzīvojusi gadījumus, kad vecāki lūdz jūs pildīt bērnu pārbaudes darbus. Kā tas notika?
Tik tiešām – šoruden esmu saņēmusi vairāku vecāku lūgumus palīdzēt bērniem izpildīt pārbaudes darbus. Taču gan viņiem uzreiz strikti atbildēju, gan arī jums pateikšu: es varu palīdzēt sagatavoties pārbaudes darbiem, bet netaisos tos pildīt bērna vietā! Tāda tieša runa vienam tētim nepatika, viņš apvainojās un vairs neved savu bērnu pie manis mācīties. Sava principa dēļ pazaudēju klientu, bet sapratu, ka, rēķinot bērnu pārbaudes darbus, es vairs nevarēšu godīgi paskatīties acīs saviem bijušajiem kolēģiem – skolotājiem. Kas es būtu par skolotāju, ja rīkotos tik nepedagoģiski!
Attālināto mācību laikā ir diezgan ierasta prakse, ka skolotājs atsūta bērnam pārbaudes darbu Wordā vai arī ievieto to uzdevumi.lv, un skolēnam līdz noteiktam laikam tas jāizpilda. Esmu dzirdējusi, ka daļai bērnu palīdz mamma vai tētis.
Palīdzēt vajag, bet vai tiešām vecāki nesaprot, ka, pildot bērna pārbaudes darbus, viņi visvairāk nodara pāri pašiem bērniem?
Cieš gan bērnu pašvērtējums, gan zināšanas.
Protams, ir dažādas situācijas. Mācu kādu puisīti, kuram ir diezgan grūta galva. Viņš labi dzied un spēlē mūzikas instrumentu, bet matemātika viņam nepadodas. Mēs ar viņu darbojamies jau ilgāku laiku, bet kaut kā neizdodas viņā raisīt interesi un izpratni par skaitļiem. Viņš cenšas un ir uzcītīgs, bet aritmētikā vienalga iet grūti. Reiz, kad bija pārbaudes darbs par mērvienībām, kas viņam galīgi nepadevās, kopā ar vecākiem nolēmām, ka pasēdēšu viņam blakus pārbaudes darba laikā. Es neteicu priekšā, nerēķināju viņa vietā, bet dažos piemēros iedevu pavedienu, kas īsti jādara konkrētajā piemērā.
Kā jums izdodas savienot privātskolotājas darbu ar savu ģimenes dzīvi? Jums pašai arī mājās ir trīs izglītojamie.
Mazākais dēls vēl apmeklē dārziņu – paldies Dievam, mūsu bērnudārzs strādā arī pandēmijas laikā. Lielajiem, protams, palīdzu mācībās, bet kopumā ļauju viņiem pašiem diktēt savu tempu un mācīšanās kārtību.
Sākumā man bija grūti uzticēties pirmajam bērnam, ka viņš pats tiks galā ar mācībām, bet, kad piedzima mazais brālis un viņam parādījās veselības problēmas, tad vecākajam nekas cits neatlika, kā mācīties pašam. Es vairs nevarēju būt blakus 24/7, tāpēc viņš pamazām kļuva diezgan patstāvīgs. Protams, regulāri ieskatos e-klasē, bet, ja tur redzētie cipari mani apmierina, daudz nejaucos viņa mācībās.
Ar vidējo meitu ir nedaudz grūtāk, jo viņai nav tik viegla galva kā brālim, taču meita ir uzcītīgāka un kārtīgāka. Viņas darba kultūra ir augstākā līmenī nekā brālim. Kaut kā cīnāmies kopīgiem spēkiem.
Man šķiet, ka šajā laikā ļoti svarīgi ir atrast katram pašam savu spēka un miera avotu, lai izturētu apkārt valdošo spriedzi.
Mēs daudz ejam laukā. Brīvdienās braucam staigāties pa mežu, kaut vai tepat uz Mežaparku. Tāpat esmu sapratusi, ka nevar visu laiku skatīties ziņas un šausmināties par skaitļiem un ierobežojumiem. Esmu apzināti ieviesusi ritmu, kad atļauju sev “paskrollēt telefonu”, bet nedaru to katrā brīvā brīdī. Arī bērniem nav atļauts visu laiku bakstīties pa ekrāniem. Bez tehnoloģijām šodien vairs nevar iztikt, bet cenšamies limitēt to daudzumu.
