Uzdāvināju mazdēlam vērtīgu dāvanu. No viņa – ne zvana, ne vēstules. Pēc tam visu sapratu…
Es vienmēr esmu ticējis, ka ģimene ir pats svarīgākais. Kad mana meita pirms gadiem pārcēlās uz dzīvi Anglijā, viņa aizveda līdzi arī manu vienīgo mazdēlu – Jāni. Viņš toreiz bija vēl mazs puika, un mēs bieži sazvanījāmies, rakstījām viens otram, viņš zīmēja man zīmējumus, sūtīja fotogrāfijas. Taču gadi gāja, viņš auga, un mūsu saikne pamazām kļuva retāka.
Kad Jānis absolvēja vidusskolu, man likās – šis ir tas brīdis, kad man jāparāda, cik viņš man nozīmē. Es zināju, ka viņš interesējas par fotogrāfēšanu, tāpēc sakrāju naudu un uzdāvināju viņam profesionālu fotoaparātu. Tas maksāja daudz vairāk nekā es to varēju atļauties, bet es domāju – tā ir investīcija viņa nākotnē. Pie dāvanas pieliku arī vēstuli – sirsnīgu, no visas sirds. Vēlējos, lai viņš zina, ka vectēvs viņu atceras un atbalsta.
Pagāja nedēļa. Tad mēnesis. No viņa ne zvana, ne vēstules. Ne “paldies”, ne pat īss ziņojums. Sākumā domāju – varbūt aizņemts, varbūt kaut kas noticis. Taču sociālajos tīklos redzēju, ka viņš ceļo, bildē, dzīvo savu dzīvi. Ar to pašu kameru. Un tad pienāca mirklis, kad viss kļuva skaidrs.
Viņš mani nepazīst. Es viņam esmu tikai vārdā zināms radinieks no Latvijas. Mazdēls, kuru es joprojām redzu kā to mazo zēnu ar rotaļu mašīnītēm, ir izaudzis par vīrieti, kura dzīvē man vairs nav vietas. Ne aiz ļauna, ne aiz dusmām. Vienkārši – mēs esam kļuvuši sveši.
Tas sāpēja. Un sāp vēl šodien. Bet es esmu iemācījies kaut ko svarīgu — mīlestība nedrīkst būt saistīta ar atbildi. Es viņam devu no sirds, un ar to man ir jābūt mierā. Ne visas dāvanas atgriežas pateicībā, bet tas nemazina to vērtību, kāpēc mēs tās dāvājam.
