Mīlestība un “meli”
Indras Lintiņas un Latvijas vienaudža Eduarda Rozenštrauha (dzimis 1918. gadā) kopīgais ceļš uz skatuves sākās 1988. gadā – kad dziesminiekam jau bija 70, bet jaunajai Operetes teātra māksliniecei – 27 gadi. LTV1 raidījuma “100 g kultūra”s arhīvā atrodams ieraksts, kurā režisors, aktieris un teātra vēsturnieks Kārlis Pamše atceras, ka muzikants meklējis sev skatuves partneri un tieši viņš piedāvājis Lintiņu kā saderīgu duetam.
Duets ar “Zilo lakatiņu”, “Vecajām dzirnām”, “Vecpiebalgas ūdensrozēm” un daudzām citām melodiskām dziesmām guva milzu panākumus, koncertējot tautiešiem ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā, Kanādā, Austrālijā un Vācijā. Pamše atceras, ka Rozenštrauhs reiz viņam pačukstējis: “Zini, Kārli, es laikam tajā savā partnerē iemīlēšos.”
Kāda un vai izvērtās dziedātāju mīlestība, liecības ir dažādas. Piemēram, pirms septiņpadsmit gadiem Džovita Grebzde savā grāmatā “Rozenštrauha atgriešanās” pierakstījusi leģendārā dziesminieka meitas Skārletas atmiņas, kas stāstījusi, ka “tēvs bijis ļoti greizsirdīgs, bet to jau var arī saprast, ņemot vērā abu lielo gadu starpību”. I., kā grāmatā saukta Eduarda mīļotā, pie viņa dzīvoklī ar savu meitiņu nodzīvojusi pāris gadu. Lai arī pati Indra šādu informāciju mēdz saukt par “melīgu un nepārbaudītu”, viņa no visas sirds gādā par Rozenštrauha labo vārdu arī 29 gadus pēc dziesminieka nāves. Lielākoties – pastāvot uz to, ka minētās dziesmas tik tiešām ir Rozenštrauha.
“Sūdrallā” ar to “Vaidavu”!
Pagājušajā nedēļā Lintiņa-Lučka soctīklos – “Facebook” un “draugiem.lv” – pauda, ka ir sašutusi “par kārtējo mūsu vēstures leģendas apgānīšanu”.
“Esmu sašutusi par nepatiesas informācijas sniegšanu sabiedrībai masu medijos! Esmu neizpratnē par mediju izmantošanu, lai apgānītu Eduarda Rozenštrauha autorību dziesmai un komponista vārda aptraipīšanu. Attiecībā par man sūtītām un manā rīcībā esošām sabiedrības neizpratnes vēstulēm par Daigas Mazvērsītes rakstu dziesmas “Vaidava” autorības sakarā uzskatu, ka ir pārkāptas sarkanās līnijas visos aspektos, tāpēc no savas puses darīšu iespējamo un neiespējamo, lai melīgo informāciju sniedzēji atbildētu tam atbilstošās institūcijās,” vēstīja kādreizējā Rozenštrauha mūza.
Izrādās, viņas dusmas bija raisījis Daigas Mazvērsītes raksts šā gada aprīļa žurnālā “Ievas Stāsti”, kurā muzikoloģe izpētījusi, ka, piemēram, “Vaidavas” – tās, kas “aiznes skumjas zilā jūriņā”, – autors ir Vilis Bormanis un dziesmu pirmo reizi atskaņojis jauniešu estrādes orķestris “RIO” 1961. gadā.
Lai aizstāvētu Rozenštrauhu, Indra pat “draugiem.lv” uztur sadaļu, kurā apraksta savā rīcībā esošus pierādījumus par vairākām meistara dziesmām. Par “Vaidavu” viņa jau tālajā 2012. gadā rakstīja šādi: “1989. gadā uzradās tāds vīrs kā Pēteris Bormanis, kurš, dziļi aizsvildamies, ka viņa dzīves vienīgajam devumam mūzikā – dziesmai “Vaidava” –, lūk, esot pieteicies komponists Eduards Rozenštrauhs. Apkliedzās, aicināja uz cīņu, bet, kad Eduards Rozenštrauhs paceltu galvu atteicās karot, gana jau mūžā dziesmu dēļ ciests, un emociju un sašutuma dzīts aizgāja un lika Dacei Sproģei (dokumentācijas un sadales nodaļas vadītāja vietniece AKKA/LAA, bet strādājusi tajā laikā pie autortiesību dokumentācijas noformēšanas) dziesmu “Vaidava” no autora kartītes izsvītrot, pat esot klāt stāvējis, kamēr prasība netika izpildīta. Tikai atvēzējis roku un teicis savu tradicionālo – sūdrallā! Ar domu, lai jau tiek! Savukārt pats cīņā saucējs Bormanis, izgāzis savu mēslu spaini pār leģendārā komponista galvu, pazudis un, cik saprotams, aizgājis apmierināts uz viņpasauli. Autortiesībās tā arī savu gara bērnu nav piereģistrējis. Un tā dziesma “Vaidava” klīst pa pasauli kā bārabērns. Kaut arī koncertu dokumentālajos ierakstos ir skaists Eduarda Rozenštrauha stāsts par karavīra mīlestību pie upītes Vaidava.”
“Ūdensrozes” – caur Ameriku
Jāteic, ka ne šis skaņdarbs vien nonācis mūzikas vēstures pētnieku redzeslokā. Tā sauktajā Rozenštrauha dziesmu mantojumā ir vairākas, par kuru autorību līdz pat šai dienai notiek sīva šķēpu laušana ar tiesu darbu piesaukšanu. Producenti pat apsvēruši izvairīšanos no dažas iemīļotas dziesmas iekļaušanas koncertu repertuārā, lai tikai nesanāk problēmas. Tās pašas “Ūdensrozes”, kas pirms 10 gadiem tika “Čikāgas piecīšu” Albertam Legzdiņam! “Eduarda Rozenštrauha stāsts par šo dziesmu – viņš tā arī pasaka, ka tieši “Ūdensrozes” savu gaitu sākušas no TĀ krasta, jo sievai Elvīrai Kanādā dzīvoja māsa un māsīcas, un viņš [Rozenštrauhs] šo dziesmu viņām iedziedājis lentā, kad viesojušās Latvijā. Dēls esot sadzirdējis nelegālajās lentās, ka tur dziedot papa dziesmu. Eduards Rozenštrauhs noteikti bija laimīgs,” par Vecpiebalgas ūdensrožu nonākšanu Amerikā un, loģiski, Legzdiņa redzeslokā turpat “draugiem.lv” savu versiju skaidrojusi Lintiņa, norādot, ka viņas klātbūtnē dziesminieku nekad neviens nesauks par zagli – “ne tāds Baltacis [strīds par Broņeslavas Martuževas autorību dziesmā “Jaunība”], ne Stalts, ne kāds cits” [ticis arī Guntim Skrastiņam, kurš to pamanījies izdarīt šlāgeraptaujā] –, pretējā gadījumā solot to uzlūkot kā vēsturiskas personības goda un cieņas aizskaršanu.
Pētniecību turpinās
Kad reiz beigsies dziesmu kari, kuros Rozenštrauha vārds tik ļoti locīts kā vēl nevienam Latvijas mūzikas vēsturē, nav paredzams. Neviens gan nenoliedz, ka leģendārais dziesminieks bija harismātisks Latvijas patriots, mācēja aizraut publiku un tika nēsāts uz rokām, tomēr materiāls, kas malies viņa un visas tautas likteņdzirnās, joprojām ir izpētes vērts. Lūgta komentēt Lintiņas-Lučkas jaunākos izteikumus, Daiga Mazvērsīte žurnālam “Kas Jauns” norāda, ka “neuzskata par nepieciešamu atbildēt uz Lintiņas nepamatotajiem apvainojumiem”.
“Dziesmas “Vaidava” autors ir Vilis Bormanis, kas tika pierādīts jau 90. gadu sākumā pārraidē “Pie vecā ratiņa”, kur to apliecināja dziesmas pirmie izpildītāji – orķestris “RIO”. Pēc tam, saskaņā ar AKKA/LAA darbinieces teikto, Rozenštrauhs personiski izsvītroja “Vaidavu” no savu darbu saraksta. Lintiņas kundzei vajadzētu iztēloties, kā jutās Bormaņu ģimene ikreiz, kad viņu ģimenes galvas dziesma tika pieteikta kā Rozenštrauha sacerējums. Dziesminiekam pierakstīta arī dziesma “Virši zili”, kas ir krievu romance. Savulaik autortiesībām netika pievērsta tik liela vērība kā tagad, ir virkne dažādu pārpratumu un neskaidrību, kuras turpināšu pētīt,” pārliecināta ir Latvijā pazīstamā muzikoloģe.
