“Sēdēt mājās” – pamatīgs darbs
Patlaban Zigurds jau piekto gadu strādā par C kategorijas autovadītāju: “Tas ir interesants darbs. Es vadāju uz banketiem, restorāniem, bāriem dzērienus – gan alkoholiskos, gan dzirkstošos saldos dzērienus.” Savukārt Lauras ikdiena paiet, rūpējoties par bērniem un veicot dažādus mājas darbus.
Mājsēdes laikā, kas pavasarī bija noteikta saistībā ar Covid-19 ierobežošanu, Zigurds pārliecinājās, ka sievas “sēdēšana mājās” patiesībā ir pamatīgs darbs. Viņai jātiek galā ne tikai ar mājas pienākumiem, bet arī jāparūpējas par bērniem, kas nevarēja iet uz skolu un dažbrīd skraidīja pa māju tik enerģiski, it kā katrs būtu “desmit snikerus saēdušies”. Smaidīdams Zigurds atklāj, ka pēc lokdaunā piedzīvotā labāk izvēlas doties uz savu darbu, nevis sēdēt mājās ar ikdienas darbiem un bērniem: “Tas nav viegli.”
Pāris gadi ievilkās uz padsmit gadiem
Kad Zigurds ieradās Anglijā, viņš nesen bija kļuvis pilngadīgs. “Mana māsīca bija Anglijā, Hallā, un viņa teica, ka es varētu atbraukt un pastrādāt uz pāris gadiem, un sapelnīt naudu. Jaunieši Latvijā vasarā sapelna naudu, par ko nopirkt skolai nepieciešamo, drēbes un visu pārējo, lai būtu forši pašam, jo vecāki nevar atbalstīt par visiem 100%, kā tu pats vēlies, ko tu pats gribi. Tad es aizbraucu uz pāris gadiem pastrādāt, bet tas ievilkās ilgāk.” Laika gaitā Zigurdam piedāvāja dažādas iespējas, un Lielbritānijā viņš nokārtoja arī autovadītāja apliecību.
Savukārt Laura ar Lielbritāniju iepazinās, jo viņas māsa tur dzīvoja. Sākumā Laura pavadīja braucienos nepilngadīgo māsas dēlu. “Mana māsa ir vainīga pie tā, ka es esmu Anglijā. Es māsai dēlu agrāk vadāju uz šejieni, jo viņš bija nepilngadīgs un es biju pilngadīga. Māsai dēls bija Latvijā pie omes. Kad bija brīvlaiki, es viņu visu laiku vadāju [uz Lielbritāniju]. Māsa draudzējās ar Zigurda tanti, viņas bija draudzenes, un tā mēs sapazināmies.”
Latviskums mājās
Lai arī Zigurds un Laura Lielbritānijā dzīvo jau vairāk nekā desmit gadus, viņi cenšas ikdienā un svētkos saglabāt latviskumu. Birmingemā notiek dažādi latviešu pasākumi, piemēram, dejas, dziedāšanas, ballītes. Piedaloties pasākumos, latviskumu ir vieglāk uzturēt.
Vīrs un sieva savstarpēji runā latviski, un arī bērni mājās sazinās latviski. Protams, atvasēm ir angļu valodas akcents, bet vecāki cenšas izlabot kļūdas un mācīt pareizu latviešu valodu. “Brīžiem ir tā, ka latviešu valoda aizmirstas un viņi savā starpā runā angliski, bet mums ģimenē ir pieņemts, ka bērniem mājās jārunā latviski. Skolā viņi var mācīties un runāt angliski, bet mājās mēģinām uzturēt latviskumu, jo mēs, vecāki, esam no Latvijas. Kaut gan bērni šeit ir dzimuši, viņiem jāsaprot, ka viņi ir latvieši un nevar aizmirst saknes.” Tiesa, pēc ilgākas sarunas Zigurds secina, ka viņa latviešu valoda vairs nav tik bagātīga un pareiza, kāda tā ir tiem latviešiem, kas dzīvo dzimtenē.
Dziesmas latviski
“Īstenībā es Anglijā esmu palicis tāds patriots! Goda vārds! Agrāk Latvijā es klausījos ārzemju mūziku, bet tagad, Anglijā dzīvojot, klausos tikai latviešu mūziku. Izvēlos un sekoju līdzi visam latviešu mūzikas tirgum,” Zigurds saka un atklāj, ka arī pats labprāt muzicē un ir ierakstījis dažādas dziesmas, tostarp kopā ar dēlu.
Brīžiem gribas atpakaļ uz Latviju
Zigurds neslēpj, ka uznāk periodi, kad gribas atgriezties Latvijā. Tāpēc ģimene domā, kur dzīvot nākotnē. Patlaban viņi nav iegādājušies māju nedz Anglijā, nedz Latvijā, jo viņi vēl nav izlēmuši, kur gribētu pavadīt turpmāko dzīvi – “gribam būt šeit vai negribam”.
Pāris sapratis, ka viņiem tuvojas vecums, kad vajadzētu nolemt, kur dzīvot un darboties nākotnē. “Mēs vēl pagaidām lemjam par to visu un gaidām īsto momentu, kad būs iedvesma. Mēs ar Lauru abi varam atgriezties, tā nebūtu problēma, bet mums jādomā arī par bērniem, viņu nākotni – ko mēs varam viņiem piedāvāt,” Zigurds saka. Pirms lēmuma pieņemšanas jāizvērtē, kā bērni varētu iejusties jaunā izglītības sistēmā, kā arī būtu jāatrod sava mājvieta.
Izbauda Latviju
Atbraucot uz Latviju brīvdienās, ģimene labprāt izbauda dzimtenes skaisto dabu. Parasti viņi uz Latviju dodas katru gadu, bet Covid-19 pandēmijas dēļ pērn nācās izlaist braucienu.
“Ceļojums ir ļoti interesants, mēs apstājamies dažādās valstīs. Kad esam Latvijā, mums ir divas nedēļas, un bērniem ir vislielākie prieki.” Bērni izbauda makšķerēšanu, dabu un uzdod dažādus jautājumus par Latvijā notiekošo.
Laura atzīst, ka uz Latviju vairāk gribas vasarās un pēc tam, kad aizbraukts atpakaļ uz Angliju no dzimtenes. “Kad atbrauc atpakaļ uz šejieni, tad vairāk velk atpakaļ. Bet tad paiet mēnesis un pierodam pie Anglijas,” viņa teic un atklāj, ka laikam vecumdienas gribētu pavadīt Latvijā.
“Nevajag gaidīt pat vecumdienas, man liekas. Nezinu, vairāk jādomā par bērniem. Mani vairāk baida jautājums par skolām, jo bērni ir piedzimuši šeit, Birmingemā.”
Atgriešanās Latvijā – loterija
Zigurda mamma dzīvo Latvijā, bet Lauras vecāki un māsa mīt Lielbritānijā. “Mums te ir savējie, varam sanākt kopā un runāties”, bet dažkārt vienalga pārņem sajūta, ka viņi nav mājās. It kā varētu atgriezties Latvijā, bet to varētu salīdzināt ar piedalīšanos loterijā, īpaši šajā Covid-19 pandēmijas ierobežojumu situācijā.
Lielbritānijā dīkstāves laikā darbiniekiem maksāja 80% no algas un palīdzēja citādāk, bet dzirdēts, ka Latvijā dzīvojošie sūdzas par valsts atbalsta trūkumu šajā laikā. “Zinu, ka daudzi mani draugi un pazīstamie sūdzējušies par šo – ka viņu pilnīgi nejūt neko tādu,” vīrs saka.
Vai varētu uzturēt ģimeni?
Zigurds ir drošs, ka normālā situācijā Latvijā darbu atrastu, taču bažījas, vai ar nopelnīto varētu uzturēt visu ģimeni. Iespējams, Laurai būtu jāiet strādāt un bērniem varētu būt grūti pārslēgties uz citu sistēmu.
Latvietis piekrīt, ka dažreiz citās vietās zāle liekas zaļāka nekā tur, kur cilvēks dzīvo. “Mani personīgi citreiz velk atpakaļ. Uznāk periodi, sezonas,” Zigurds saka, bet uzsver, ka nebūtu labi aizbraukt uz Latviju un pieņemt nepārdomātu lēmumu, kura rezultātā visa ģimene būtu nelaimīga. “Es viens vai ar Lauru varētu dzīvot jebkurā valstī un jebkādos apstākļos, bet man jādomā par maniem bērniem.”
Skola ziņo pat par skabargu
Ģimenei simpatizē Lielbritānijas izglītības sistēma. Saskaņā ar to viņu dēls mācās jau 5.klasē, bet meita – 3.klasē (Latvijā viņi mācītos attiecīgi 3. un 1.klasē). Skolas pārstāvji ziņo vecākiem par visu, kas ar bērnu izglītības iestādē notiek.
“Viņi zvana par jebkādu sīkumu. Vismaz mūsu skolā tā ir. Bērnam bija skabarga, un viņi momentā mums piezvanīja. (..) Citiem skola par tādiem niekiem nemaz nezvana,” Laura teic.
“Man patīk angļu izglītības sistēma. Tā ir piesardzīgāka nekā Latvijā. Pašam vecākam obligāti ir bērns jāaizved uz skolu pulksten 9, jo līdz 12 gadu vecumam viņš nevar iet viens pats uz skolu un nākt mājās. Obligāti arī pašam vecākam jāizņem vai arī jāraksta iesniegumu, kurš cilvēks drīkst bērnu izņemt. Citādāk skola zvana vecākiem un vaicā, vai tas cilvēks var vai nevar izņemt. Bērnu nedod nevienam citam, ja nav rakstiska iesnieguma.”
Laura arī pastāsta, ka bērniem ir maz mājasdarbu un mugursoma nepieciešama tikai sporta tērpa nēsāšanai. Mājās ir tikai viena skolas lasīšanas grāmata, ko vienu reizi nedēļā bērni rokās aiznes uz skolu.
“Viņiem viss ir skolā. Pat pildspalvas nav savējās. Ja pats grib kāda speciāla varoņa pildspalvu, tad ir atļauts pašiem nopirkt.”
Ģimene arī nav saskārusies ar situācijām, kad vecākiem noteiktu sodu par to, ka bērns kavē mācības. Sodi vairāk paredzēti, ja kavējumi ir ilgstoši un regulāri. Bet kopumā – ja bērns nejūtas labi vai ir apslimis, viņš var nedoties uz skolu.
Dvēseli pabarot
Kopumā ģimene ir apmierināta ar dzīvi Lielbritānijā. Kad sagribas latviskumu, tad saorganizē ballīti un saaicina vietējos latviešus, lai kopā atpūstos. Katru gadu tiek svinētas arī Dzejas dienas.
Citas latviešu ģimenes stāstījušas, ka, dzīvojot ārvalstīs, pietrūkst latviešu virtuvei raksturīgo ēdienu, bet Zigurds norāda, ka viņu apkaimē ir poļu veikali, kuros var iegādāties visdažādākās Latvijā ražotās preces, piemēram, piena un gaļas produktus, majonēzi, kvasu.
“Mēs te ēdam arī riktīgi latviski. Te viss ir kārtībā. Mums ir poļu veikali, kur ir pieejama latviešu pārtika. Te ir pieejams pilnīgi viss – visi Latvijas produkti. Mēs arī tos pērkam. Protams, pērkam arī angļu.”
Ar latviešu ēdieniem Lielbritānijā dzīvojošajiem nav problēmu. “Vairāk pietrūkst iekšēja dvēseles pabarošana, bet tieši materiālais – ne visai.”
Draudzīgi, bet ne draugi
Lielbritānijā pavadītajos gados ģimene sapazinusies ar daudziem patīkamiem un draudzīgiem vietējiem iedzīvotājiem un iebraucējiem no citām valstīm, taču nav izdevies kļūt par tādiem draugiem, ar ko kopā doties izbraukumos vai rīkot pasēdēšanas. Lielākoties ģimene draudzējas ar apkārtējiem latviešiem.
Dažkārt no britiem jūtama valdonīgāka attieksme un viņi liek just iebraucējiem, ka ir ciemiņi, bet Zigurds saka, ka nav no tiem cilvēkiem, kas noliec galvu, bet gan iet un runā, ja kaut kas nepatīk. Iebraucējiem sākumā arī jāpierāda, ko viņi prot un ka viņiem var uzticēties.
Cer apciemot Latviju
Saistībā ar breksitu ģimeni pagaidām nav piemeklējušas lielas izmaiņas, bet redzēs, kā būs vasarā, kad gaidāms nākamais izstāšanās no Eiropas Savienības procesa solis. “Šobrīd nekāda spiediena nav, nesaka, ka būs grūtāk.” Iepriekš bija jānokārto uzturēšanās un strādāšanas dokumenti. Viņš zina, ka daļa latviešu sabijās no Breksita un aizbrauca no Apvienotās Karalistes.
Ja Eiropā pandēmijas apkarošana noritēs raiti, ģimene šovasar atkal plāno ciemoties Latvijā. Biļetes viņiem jau ir nopirktas, bet jāskatās, kāda būs kopējā situācija. Patlaban iecerēts, ka 21.jūnijā Lielbritānijā beigsies visi ierobežojumi un valsts atgriezīsies normālā režīmā. Viņi cer, ka līdz tam laikam būs atcelta pašizolācijas prasība, jo negribētos atvaļinājumu nosēdēt vieniem pašiem.
