“Galvenais ir tas, ka nekur nav bijuši priekšraksti, ko īsti tagad darīt. Tas nav ugunsgrēks. Tie nav plūdi. Tas nav elektrības trūkums. Mums nav bijis nekāda priekšraksta,” atzina Kariņš Saeimas deputātiem, kuri vētīja viņa veikumu.
Ministru prezidents kā nozīmīgu kļūdu nosauca arī vakcīnu pret kovidu novēloto iegādi, jo lēmums par šo iepirkumu neesot diskutēts valdībā. Kariņš par kļūdu nosaucis nespēju laikus pieņemt lēmumus arī citos jautājumos. Tam esot traucējusi ministru dažādā izpratne par to, kā rīkoties.
Valdības sēdes nereti ieilgst ar garām neauglīgām diskusijām, jo ministri baidās nākt klajā ar jau skaidriem lēmumiem par sabiedrībai jūtīgiem jautājumiem cerībā, ka to izdarīs Kariņš. Viens no pēdējiem piemēriem ir aicinājums atteikties no auduma maskām par labu medicīniskajām maskām un respiratoriem FF2, kas daudz labāk aizsargājot no koronavīrusa.
Dīvainā kārtā to iesaka premjerministrs, nevis veselības ministrs. Arī aicinājums sabiedrībai doties pēc balstvakcinācijas, jo “janvārī un martā jau var būt par vēlu”, nāk nevis no Pavļuta, epidemiologiem, bet gan no Ministru prezidenta.
Izskatās, ka jūs amatā noturēsieties visu pilnvaru laiku. Vai nav tā, ka pie varas pierod, ka bez tās būs grūti dzīvot?
K. Kariņš: Mūsu valsts politikā trīs gadus vadīt valdību šķiet samērā ilgi. Turpretī vairumā mūsu kaimiņvalstu un Eiropā kopumā par ilgu periodu valdības vadītāja amatā tiek uzskatīti astoņi gadi un vēl ilgāks posms. Ja valdība strādā ilgāku laiku, tad pozitīvi ir tas, ka nostiprinās tās stabilitāte un pēctecība, lai turpinātu savu sākto kursu un īstenotu pieņemto programmu.
Nedomāju, ka man ir kāda īpaša vara, drīzāk tā ir iespēja ietekmēt. Reizēm, protams, ir situācijas, kad pazib doma – kaut man būtu iespēja vienu otru jautājumu izlemt vienpersoniski. Bet Latvijā kā demokrātiskā valstī viens cilvēks vienpersoniski nelemj par valstiskiem jautājumiem, un tas ir pozitīvi, jo lēmumi tiek izdiskutēti un izsvērti, uzklausot dažādu pušu viedokļus un argumentus.
Vai šad tad jums prātā neiezogas doma: ai, būtu labāk palicis Eiropas Parlamentā Briselē, tagad nebūtu tik daudz kreņķu, klausoties nepārtrauktos pārmetumos?
Nē, es to nenožēloju. Protams, darbs Briselē bija daudz mierīgāks, bet vadīt valdību, lai cik arī grūti laiki būtu – tā ir vienreizēja iespēja, es pat teiktu, privilēģija, nevis tikai no malas ieteikt un kritizēt, bet strādāt un pašam uzņemties atbildību.
Vai pandēmijas stress ir atstājis iespaidu arī uz jūsu veselību?
Tas būtu jāspriež ārstiem. Bet, ja mēs runājam ar nelielu humora pieskaņu, piemēram, naktīs es guļu tik labi, ka reizēm galīgi negribas no rīta celties. Tiesa, jaunāks es amatā nekļūstu, bet par savu veselību nesūrojos.
Ko jūs uzskatāt par personīgu vērā ņemamu panākumu šogad valdības vadītāja amatā?
Neskatoties uz tādiem ārējiem izaicinājumiem kā kovids un Baltkrievijas diktatora Lukašenko izvērsto hibrīdkaru, kas skar arī Latviju, administratīvi teritoriālā reforma tiek pakāpeniski īstenota, tāpat kā augstskolu pārvaldības reforma. Viens no maniem personīgajiem gandarījumiem ir tas, ka nākamgad mēs par 32 procentiem varēsim palielināt bāzes finansējumu zinātnei. Tas jau sen bija nepieciešams, un beidzot esam par to vienojušies.
Esmu gandarīts arī par to, ka ir radīts valsts atbalsts lielajiem investīciju projektiem eksporta veicināšanai. Bet gandarījums ir vēl lielāks, ka tas izdarīts par spīti visiem ārējiem satricinājumiem. Tas nozīmē, ka mūsu laiks nav veltīts tikai krīzes pārvarēšanai, bet mēs papildus tam spējam attīstīt valstij būtiski nepieciešamas lietas.
Vai plānojat piedalīties politikā arī nākamajā Saeimas sasaukumā?
Labprāt turpinātu politisko darbību, ja būs tāda iespēja. Piedalīties un ietekmēt ir daudz labāk nekā tikai sēdēt malā un sūdzēties.
Ja tāda iespēja būs, vai paliksiet valdības vadītāja amatā?
Tas būs atkarīgs no tā, vai būs partneri ar vienotu programmu un gatavību to pildīt.
Vai un kas jūs pārsteidza Latvijā šogad? Kādu pārsteigumu sagaidāt nākamgad?
Ne tik daudz pārsteidza, bet manā vērtējumā, neskatoties uz milzu izaicinājumiem, tomēr sabiedrība kopumā līdz šim ir spējusi vienoties un pārvarēt grūtības, ar ko esam saskārušies. Daudziem, protams, nepatīk ierobežojumi pandēmijas laikā, bet, kad mums visiem bija jāiet mājsēdē, mēs to vienkārši izdarījām, un rezultāts bija pat labāks, nekā cerēja.
Tas parāda, ka tad, kad tiešām ir slikti vai ir nepieciešama kopīga rīcība, mēs kā sabiedrība spējam atbilstoši reaģēt. To var teikt arī par visiem tiem cilvēkiem, kuri sargā mūsu ārējo robežu ar Baltkrieviju. Ir ļoti patīkami apzināties, ka svarīgās lietās mēs esam vienoti.
Kādu pārsteigumu es sagaidu nākamgad? (Smaida.) Ja es sagaidītu, tad tas, šķiet, vairs jau nebūtu pārsteigums.
