Neiedomājama slepkavība: juriste nošauj kursos iepazītu sievieti. Ko stāsta viņas māte?

Viņa uzsver, ka meita nav rūdīta slepkavniece, kā tagad varbūt šķietot pēc medijos izskanējušajām ziņām.

Bet vispirms atgādināšu, ko “Latvijas Avīzē” vēstīju pirms diviem gadiem.

Neiedomājama slepkavība

Dagnija 2017. gada 12. maijā ap sešiem vakarā Rīgā pie kāda nama K. Valdemāra ielā ar trijiem šāvieniem mugurā nogalināja savu vienaudzi – 35 gadus veco Kristīni (vārds mainīts).

Kā man pirms diviem gadiem stāstīja Kristīnes mamma, meita dzimusi Alūk­snē, bet studējusi angļu un citas svešvalodas. Dzīvojusi Rīgā. Ieguvusi divus maģistra grādus Latvijas Universitātē un sākumā strādājusi par skolotāju Ziemeļvalstu ģimnāzijā, pēc tam par profesionālu tulku. Zinājusi vairākas valodas, tulkojusi dažādus dokumentus konferencēm, arī valsts drošības iestādēm. 2012. gadā Kristīne mācījusi angļu valodu Finanšu ministrijas darbiniekiem, kuru vidū bijusi arī juriste Dagnija (pēc tam viņa strādājusi Izglītības un zinātnes ministrijā).

Kā pēc izmeklēšanas materiāliem sapratusi Kristīnes māte, abas sievietes pēc valodas kursiem divatā nav tikušās vai kaut kā personiski komunicējušas, bet zināms, ka Dagnija sākusi sekot Kristīnes gaitām sociālajos tīklos – to darījusi piecus gadus, kā arī astoņas reizes sekojusi fiziski, trīs reizes no tām ņemot līdzi savu likumīgi iegūto pistoli.

“Kā saprotu, Dagnija bija uzbūvējusi manas meitas tēlu kā ideālu, ar viņu saistīja savas nepiepildītās cerības un domas. Ja Dagnija būtu ar Kristīni runājusi, tad domāju, mana meita būtu viņai palīdzējusi.

Es izlasīju meitas dienasgrāmatas piecu gadu garumā – tajās nekas neparādās par Dagniju.

Starp citu, meita ļoti cerēja sastapt savu dzīves vīrieti, gribēja bērnus un ģimeni. Acīmredzot, izsekojot manu meitu, Dagnija saprata, ka viņai nekas nesanāks, un nolēma būt tiesnesis manai meitai… Manu bērnu nošāva, kad viņa nesa uz miskastēm atkritumus. Viņa bija ļoti kārtīga, šķiroja atkritumus – tā viņa arī mira, ar sagumzītām plastmasas pudelēm sažņaugtās rokās…” man stāstīja Kristīnes māte.

Šaušanai bijuši liecinieki, kuri redzēja, ka Dagnija pienāk no aizmugures un trīs reizes iešauj mugurā no pāris metru attāluma, iekāpj savā “BMW” un aizbrauc.

Gudra meitene laimīgā ģimenē

Dagnija ir vienīgais bērns inteliģentā un pārtikušā ģimenē. Pieteikusies, kā viņas māte saka, kad vairs necerējusi. Bijusi tik attīstīta, ka skolā sākusi iet ar 2. klasi. Lieliski mācījusies gan ģimnāzijā, gan augstskolā. Novembrī viņai paliks 39 gadi.

“Mēs bijām laimīga trīs cilvēku ģimene. Dagnija līdz slepkavībai gan četrus gadus dzīvoja atsevišķi. Nerakājos viņas dzīvē un mantās. Nezinu, vai viņai fizioloģiski patīk vīrieši vai sievietes. Dagnijai vairākus gadus bija puisis, arī protams, draudzenes. Bet mīlēja arī vientulību.

Klusa, mierīga, savu dzīvokli turēja ideālā kārtībā. Neviens cilvēks neko sliktu par viņu neteica. Nesmēķēja un nelietoja alkoholu.

Kad kādreiz atbrauca ciemos, pārmeta man par mazāko puteklīti. Reiz sadusmojās uz mani, kad iepēru kaķi par skrāpēšanos. Kad uzzināju, ka Dagnija nošāvusi cilvēku, sāku smieties, jo tas bija neiedomājami, vienkārši neticami…” man tagad stāsta Dagnijas māte. Pēc izdarītā nozieguma Dagnija esot plānojusi izdarīt pašnāvību, bet pietrūcis drosmes.

Diemžēl patiesība izrādījās skaudra. Māte nezinājusi, ka meitai ir likumīgs ierocis – pistole. Kā policijai stāstījusi Dagnija, pistoli viņa nopirkusi nevis slepkavībai, bet gan savai drošībai – ieroci ņēmusi līdzi, kad pastaigājusies un fotografējusi dažādas nomaļas vietas visā Latvijā. Uz jaunatklātām vietām vedusi arī savus vecākus.

Izdegusi darbā

Par darbu valsts labā Dagnija esot saņēmusi premjeru un ministru pateicības. Vecāki un advokāts domā, ka tieši valsts darbā sākušās Dagnijas problēmas – viņa sākusi izdegt, bieži jutusies slikti. Bijusi cilvēks, kas nekurnēdams uzņēmies daudzus darbus. Bijusi auditore Finanšu ministrijā, pēc tam strādājusi Iepirkumu uzraudzības birojā, bijusi juriste Izglītības un zinātnes ministrijā, strādājusi pie Augstskolas likuma, piedalījusies valdības sēdēs, pārstāvējusi Latviju starptautiskā auditoru konferencē.

Kā stāsta māte, pirms slepkavības notikušas dīvainas lietas: meita aizgājusi no darba valsts iestādēs un teikusi, ka strādājot nekustamo īpašumu firmā, taču viņas norādītajā adresē tādas firmas nebijis, taču bijis redzams, ka viņai ir svešu īpašumu atslēgas. Māte domā, ka arī viņas nākamais upuris Kristīne šajā biznesā bijusi iesaistīta.

Oficiāli Dagnija bijusi bezdarbniece. Mātei ir aizdomas, ka meita varētu būt bijusi iemānīta aizdomīgos darījumos.

Kā iepazinusies ar upuri

Dagnija ar Kristīni sadraudzējusies valodu kursos, uzticējusi viņai savus noslēpumus. 2012. gadā pasniedzēja Kristīne kursu laikā audzēkņiem likusi spēlēt lomu spēles un atklājusi Dagnijas noslēpumus. Dagniju pārņēmušas šausmas, izmisums un viņa raudot pametusi nodarbības. Vēlāk gan nodarīto piedevusi.

“Jau pēc slepkavības man meita teica, ka viņa Kristīnei ļoti uzticējusies, bet viņa viņu pazemojusi un nodevusi. Tieši par ko bijusi runa, nezinu. Manuprāt, Dagnija Kristīni idealizēja: viņa bijusi žiperīga, ar saviem vīriešiem, dzīvokli, automobili. Kādā reizē Kristīne teikusi, ka Dagnijai esot apkopējas smadzenes,” meitas dažbrīd stāstīto atceras māte.

Meitas pārvērtības

Dagnija četrus mēnešus pēc izdarītā nozieguma atradās apcietinājumā. Pēc tam līdz spriedumam dzīvojusi kopā ar vecākiem vai ārstējusies slimnīcā.

“Dagnija vairs nekad nebūs tāda, kā bijusi. No cietuma pie mums ieradās mazs mežonītis. Ilgi nerunāja ne par notikušo, ne cietumu. Reizēm nesaprata, kur atrodas.

Mums visu laiku bija bail, ka meita neizlec pa piektā stāva logu vai ko citu sev neizdara. Mans vīrs burtiski juka prātā.

Es vēl turējos un turos, kaut gan pati ar vienu kāju biju tajā saulē – tieši tajā laikā man bija smaga vēža operācija, nu esmu pirmās grupas invalīde. Tas viss ir tik ārkārtīgi skumji. Man bija arī jāsaņemas un jārunā ar Kristīnes māti – paldies viņai par cilvēcību, ka runāja ar mani, ka bija normāls kontakts, cik nu tāds tas var būt šādos apstākļos. Es saprotu viņas milzīgo sāpi, zaudējot meitu. Bet arī es zināmā mērā esmu savu meitu pazaudējusi,” rūgti saka Dagnijas māte.

Pēc notikušā Dagnija esot ļoti izmainījusies. Depresija mijusies ar agresivitāti, histēriju, raudām, smiešanos. Dagnija sarunājusies pati ar sevi. Māte esot saklausījusi tādas frāzes kā “viņi piespieda to man izdarīt”, “ielika ieroci rokās”, “es negribēju”, “mani šantažēja”, “pieliks narkotikas”, “mani atradīs un nositīs pat cietumā”.

Reizēm Dagnija gājusi ārā pastaigāties. Vākusi un tīrījusi krūmus no tukšām pudelēm un citām drazām, mazgājusi viaduktu no ķēpājumiem.

“Uzmaniet savus bērnus”

“Es visiem vecākiem tagad gribu teikt: lai arī kā mums pašiem klājas un cik mūsu bērniem ir gadu, uzmanīsim viņus. Tagad sev pārmetu, ka kaut ko nepamanīju, palaidu garām. Kaut gan Dagnija likās ļoti adekvāts, gudrs, domājošs cilvēks. Bet vajadzēja sajust, ka meita jūtas sagrauta un izsista no dzīves ritma, ir mazvērtības kompleksi un zaudējusi pašapziņu, ka viņas galvā kaut kas sākas. Dakteri arī saka: viņa nav jukusi, bet viņas galvā ir kaut kas, ko nevar dabūt ārā,” teic māte.

Dienu pirms traģēdijas meitai šausmīgi sāpējusi galva. Slepkavības dienā Dagnija iepirkusies lielveikalā, iepildījusi degvielu automobilī, nomazgājusi to.

Kādā no retajām atklātības reizēm meita mātei sacījusi: “Es gribēju aiziet no dzīves un paņemt līdzi sev to, kas mani padarīja zemāku par zāli.”

Prokurors: noziedzniece rīkojās mērķtiecīgi

Prokurors Kaspars Cakuls, kurš apsūdzētajai Dagnijai Baumanei lūdza piespriest 15 gadu cietumsodu: “Iespējams, spriedumu nepārsūdzēšu. Ne par kādu Baumanes nepieskaitāmību, arī ierobežotu, nevar būt runa. Uz to norāda arī trīs eksperti. Tāpat kā nebija afekta stāvokļa. Nekā tāda, kas būtu traucējis nozieguma brīdī apzināties un vadīt savu rīcību.

Baumane rīkojās mērķtiecīgi: ņēma ieroci, brauca, izsekoja, līdz izdarīja slepkavību.

Arī tagad Baumane ir vesels cilvēks: jā, ar savām zināmām problēmām, bet tiesājama. Slepkavības iemesls bija personiskas attiecības, motīvs: cilvēks nedabūja to, ko gribēja.”

Advokāts Uldis Lapiņš, kurš lūgs mīkstināt sodu: “Gaidu pilno spriedumu, lai ar to iepazītos un pārsūdzētu spriedumu – cietumsodam jābūt mazākam. Kā profesionāls advokāts es nevaru noliegt, ka Baumane bija tiesājama. Adekvāta nozieguma brīdī un arī tad, kad tika tiesāta. Pa vidu bija saslimusi, bet apārstēta. Tomēr jau uzreiz varu pateikt, ka eksperta spriedumos izskanēja, ka Baumane nozieguma brīdī tomēr līdz galam nespēja apzināties savu rīcību, un tas ir mīkstinošs apstāklis.”

Avots