Pasākumos man mēdz jautāt: «Vai tad ar mūziku var nopelnīt?» Tādos brīžos liekas, kāpēc es šeit vispār stāvu un esmu atnācis? Tāpēc, ka varu nopelnīt naudu ar to, ko nodarbojos. Par manu profesionālo nodarbi tieku tramdīts visu laiku. Nonākot jaunā kompānijā, mēdzu saskarties ar šo jautājumu.
Vēl, kad nonāku citā vidē, kurā neesmu tik enerģisks kā uz skatuves vai televīzijā, man mēdz prasīt: «Kāpēc tu tāds bēdīgs? Ko tāds nerunīgs un saguris?» Es neesmu ne noguris, ne saguris. Esmu normāls cilvēks. Man nav visu laiku jālēkā, jāmet kūleņi un jācenšas kādu sasmīdināt.
Kad biju uzaicināts dziesmu konkursa «Supernova» žūrijā, daudziem šķita, ka viņiem vajag ar mani parunāt un izteikt savu viedokli. Sekoja jautājumi: vai esmu gatavs sēdēt žūrijā? Un tajā brīdī es atbildu: «Draudziņ, pēc tavas loģikas, tikai sirmgalvjiem vien Saeimā būt!» Man liekas, ka profesionalitāti mēra pēc padarītajiem darbiem, nevis sirmiem matiem.
Vēl, ko atcerējos, stulbākais, ko man mēdz pavaicāt uz ielas, nākot klāt: «Reāli tu neesi tas tur?» Mani neaizvaino tas, ka kāds neatpazīst. Drīzāk pati uzruna. Manuprāt, ir daudz foršāki veidi, kā var pienākt klāt uz ielas un aprunāties,» stāsta dziedātājs un šovmenis Ralfs Eilands.
