Bailes droši vien tāpat bija?
Protams, ka biju pārbijusies! Nekad neaizmirsīšu to mirkli – dakteris mani modina un saka: “Kristīne, pakustini kājas. Vai tās kustas?” Es kustinu – jā, ir, bet te pēkšņi iebliež tāāādas sāpes, ka gribas prasīt, lai ielaiž morfiju…
Rezultāts varēja būt ļoti bēdīgs. Es taču varēju zaudēt spēju staigāt! Pirms operēšanas, kad stāstīju ārstiem par to, ka mana kāja kļuvusi mazjutīga, viņi teica, ka, protams, varu staigāt un cerēt, ka kļūs labāk, taču, “ja kļūs sliktāk, tad mēs vairs gribēdami nekā nevarēsim palīdzēt”.
Patiesībā situācija ir dramatiska un it nemaz nav smieklīga, taču es cenšos dzīvot, nezaudējot humora izjūtu. Zinām, ka mugura ir mūsu ķermeņa pamats, un nu man nav vairs variantu – ar to jāstrādā. Ar sevi ir jāstrādā.
Tava dzīve tagad kļūst pilnīgi citāda – jāievēro saudzīgs režīms. Kāds tas ir?
Pēc narkozes biju emocionāli nestabila, biju uz depresijas sliekšņa – vienā mirklī jūties labi, citā – tā it kā visa dzīve pagalam, nekas nesagādā prieku. Bija vajadzīga pacietība, kamēr tā emocionālā daļa sakārtojas.
Jā, pirmais mēnesis bija grūts gan fiziski, gan emocionāli; nedrīkstēju sēdēt ne uz krēsla, ne dīvāna, ne gultā. Pie stūres joprojām braukt nedrīkstu un, kad mani ved, piemēram, uz fizioterapiju, automašīnā pārvietojos pusguļus, atlaižot priekšējo krēslu. Zinot mūsu Rīgas ielas, vēl kādu laiku tā pārvietošos, jo mugurkauls nedrīkst saņemt nekādu triecienu.
Ir diezgan grūti, kad saproti, ka nedrīksti liekties, kā ierasts. To drīkst darīt tikai ārsta norādītā pareizā veidā. Nedrīkstu neko celt, nekādus smagumus nest un nedrīkstu paņemt rokās savu bērnu, kam ir tikai trīs gadiņi un kurš to joprojām vēlas. Dēliņš sver 17 kilogramus, un es nevaru riskēt celt tādu svaru! Bet mēs esam atraduši citas mīļošanās formas, piemēram, saguļoties gultā. Un dēls arī nemaz man neprasās uz rokām, viņš par mani uztraucas un ik pa laikam pavaicā: “Vai tev mugura sāp?”
Tev acis spīd, esi smaidīga, kā ierasts, un neizskaties nemaz pēc tādas nespējnieces, kāda faktiski šobrīd esi.
Pēdējās četras, piecas dienas beidzot jūtos kā cilvēks! Ja mūsu tikšanās notiktu pirms nedēļas, acis, visticamāk, nemirdzētu. Bet pirmais mēnesis, kā jau teicu, man arī emocionāli bija ļoti grūts. Ļoti grūts.
Taču tavs vīrs Kaspars, kurš pēdējos gados lielākoties bija prom, vadot biznesu Maskavā, nu ir mājās. Līdz ar smagajām veselības problēmām esi atguvusi vīru!
Kasparam Maskavā ir velosipēdu veikals. Šobrīd viņš vairs tur nedodas prom uz ilgu laiku, jo man viņu vajag šeit. Mums viņu vajag. Es taču pat nevarēju pati bērnus ielikt vannā! Viņa klātbūtne un stiprais plecs tagad ir mans lielākais balsts. Jauki, ka Kaspars ir atklājis arī sev vairākas jaunas lietas šeit, Latvijā, ko darīt. Tas laikam ir forši!
Ja nemaldos, “Emīla nedarbos” Vida teica savam brālim: “To tu izdarīji manis dēļ!” Tā Kaspars jokojot teica man: “To tu izdarīji manis dēļ, lai man nav jābrauc uz Maskavu!” (Smejas.) Tā dzīve šo sakārtoja. Nav jau vienkārši strādāt citā valstī.
Arī tev nebija viegli vienai.
Es domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kas mani “nolika pie vietas”. Viņš reāli kopā ar mums bija nedēļu, ilgākais, divas nedēļas mēnesī. Viss bija uz maniem pleciem. Visa ikdiena, sadzīve, kas man nemaz nepatīk. Man nepatīk gatavot ēst, taču bērni ir jābaro, nevaru to nedarīt. Tagad, kad vīrs ir mājās, viņš pārsvarā gatavo, un viņš to dara fantastiski! Protams, nav tā, ka es neko neprotu pagatavot, kaut ko jau šad un tad arī es uztaisu. Arī kūku protu uzcept. Māku, iespējams, pat vairāk, nekā vajag. Bet es neeju uz ēst gatavošanas raidījumiem, kad mani aicina. Tad saku: “Nē, nē, nē! Šo man nepiedāvājiet!” (Smejas.)
Sadzīve man nepatīk – kārtot māju, darboties pie plīts. Godīgi! Tā ir jau kopš bērnības. Dzīvoju laukos, mums bija saimniecība ar rukšiem, govīm un visu pārējo, un es vienmēr teicu: “Es iešu govis izslaukt vakarā, iešu ārā, sagrābšu lapas, izravēšu biešu vagas, tikai, lūdzu, nelieciet man mazgāt traukus, nelieciet man neko tīrīt un kārtot, un taisīt ēst! Lūdzu, nedariet to!”
