Kristīne Virsnīte: “Pēc operācijas pat nevaru paņemt rokās savu bērnu”

Sanāk, ka atkal aizrāvies un sevi nomocīji, laikus nenoraujot stopkrānu?

Tas, cik smagi tagad esmu “nolikta pie vietas”, liek izvērtēt, ka viss iepriekšējais, salīdzinot ar šo, bija “pupu mizas”. Un šoreiz nav stāsts par to, ka es daru vairāk, nekā vajadzētu. Tagad apgūstu mācību jomā – kāpēc neparūpējos par sevi. Es neļauju sev atpūsties. Jo negribas apstāties. Visu laiku iekšā kaut kas urda, ka apgulstoties nepagūsi izdarīt to, to, to un vēl to! Bet nākamajā dienā jau darāmā nav mazāk, jo rodas jaunas lietas, ko atkal noteikti vajag izdarīt! Arī brīvdienās es neprotu izslēgt visas viedierīces, lai atietu no “vajadzīgās” un “nevajadzīgās” informācijas. Un labākais tas, ka man neviens nestāv ar pistoli pie deniņiem, – es pati sevi dzenu, pati izvēlos neatpūsties laikā, kad reāli varu to darīt. Jā, mana problēma ir tāda, ka neesmu mācējusi lūgt palīdzību. Pati visu varu – ej malā!, es visu izdarīšu. Un ir bērni… Tagad dzīve mani ir piespiedusi nomierināties un mācīties rūpēties par sevi.

Kā vēl par sevi rūpējies?

Es nekad sevi neesmu apdalījusi tajā lietā, ka grūtos dzīves brīžos tiecos pēc speciālistu padoma. Apmeklēju psihoterapeitu un kouču, kas man palīdz “sevi salikt pa plauktiņiem”. To darīju arī pēc mikroinsulta. Tagad atkal ir pienācis brīdis, kad man pēc tā ir radusies nepieciešamība. Tu aizej, izrunājies ar neitrālu cilvēku, saproti, kādā dzīves situācijā esi, kā jūties par to, un paskaties uz sevi no malas. Varbūt kāds ir tādā zen stāvoklī un pats spēj uz savu dzīvi paskatīties no malas. Aplaudēju visiem, kuri to spēj, dzīvojiet laimīgi savas brīnišķīgās dzīves! Man reizēm ir nepieciešams novērtējums no malas – kur esmu, kāpēc tā ir noticis.

Tev tā ir fundamentāla nepieciešamība.

Jā. Kad tu strādā tādu darbu… Nu, fiziski mēs neko smagu nerokam, bet, strādājot mentāli, acīmredzot nogurstam daudz vairāk, nekā darot fizisku darbu. Ja, piemēram, es ietu grābt lapas, nedomādama neko, justos vienkārši superīgi! Bet tad, kad emocionāli ļoti iztērējies un ieguldies, tad ir vajadzīgs brīžiem kāds “peldriņķis”. Man tā ir psihoterapija, ko meklēju grūtos dzīves brīžos. Nu, neesmu es speciāliste visās jomās!

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!