Katri šādi dzīves pārbaudījumi, kad notiek kaut kas nopietns ar veselību, atnes dzīvē pārmaiņas. Manī ir sajūta, ka pēc šā notikuma patiešām manā būtībā kaut kas ir ļoti mainījies. Ir ļoti daudz kas jāiemācās. Milzīga mācībstunda. Un viens ar to netiec galā. Tāpēc ir vajadzīgs kāds no malas – fizioterapeits, psihoterapeits, kas iedod instrumentus, iemāca tehnikas.
Ir kādas konkrētas speciālistu atziņas, kas visefektīvāk palīdz uzņemt jauno virzienu?
Piekrītu tam, ko koučs man teica, – ir jāsaprot, ka viss šis nav tāpat vien, un, ja tu tā turpināsi, nāks vēl smagāka artilērija. Ir jādzīvo saskaņā ar sevi. Nevis pāri saviem fiziskajiem un mentālajiem resursiem. Izlieto, iztērē, bet neuzpildi. Ja tu dari, ja tu radi augstā līmenī, tad tev augstā līmenī ir arī par sevi jāparūpējas. Ja sevi riktīgi izliec, sevī ir riktīgi jāieliek. Bet ko mēs darām? Nu, cik bieži es izbraucu dabā, pastaigāt pa mežu vai gar jūru? Gar jūru, kas mums, rīdziniekiem, ir 20–30 minūšu attālumā!
Starp citu, šī ir pirmā vasara pēdējos gados, ko pavadīšu Latvijā. Noteikti maksimāli centīšos baudīt jūru. Trīs gadus pa vasarām nodzīvojām Maskavā – tur jūra man bija kaut kas nesasniedzams.
Jūties sodīta par savu neuzmanību, neieklausoties iekšējos palīgā saucienos pēc atpūtas, vai tomēr…
Uzskatu, ka esmu veiksminiece. Zinu, ja turpināšu nerūpēties par sevi, nākamā reize vairs nebūs veiksmīga. Ir naivi ticēt, ka mēs “izbrauksim” uz veiksmes. Ļoti skarba mācība. Nepārprotama.
Bet nu jau dodos atvaļinājumā. Man sezona beidzas. Projektus vasarā neuzņemšos, jau pēdējos trīs gadus izvairījos. Pasākumus nevadīju, jo biju Maskavā. Nezinu vēl, kā būs ar šo vasaru, ko pavadīšu Latvijā. Ir dažādas vīra lietas, ko menedžēju, arī pati turpināšu darboties kā influencere. Man ir arī dažas savas idejas, ko esmu apņēmusies īstenot. Nākamajā dienā pēc pamošanās no narkozes tik daudz pierakstu nekad iepriekš nebiju veikusi! Man bija sajūta, ka manī ir atvērta kaut kāda paplašinātā apziņa, – visu laiku kaut ko drukāju. Tagad jāsāk domāt un darīt, lai to realizētu.
