Pieklājīgs un strādīgs
Piecstāvu mājā, kurā dzīvo Aleksandra tuvinieki, iedzīvotāji ievācās 1992. gadā. Līdz ar viņiem Aija (vārds mainīts), kura stāsta, ka Valentīna strādājusi šūšanas kombinātā, bet viņas vīrs Nikolajs – autokombinātā. Par viņiem Aija nevarot teikt neviena slikta vārda: klusi, jauki kaimiņi, kuri audzinājuši trīs bērnus. Aleksandrs ir vecākais. Aija viņu atceras kā ļoti pieklājīgu un strādīgu, vienmēr sveicinājis, labi sadzīvojis ar brāli un māsu.
“Atceros, vienreiz Valentīna teica, ka nogurusi, bet būšot vien jābrauc uz mazdārziņu ravēt ar nezālēm pilnās dobes. Aizbraukusi, bet tur viss tīrs. Izrādās, Aleksandrs izravējis… Vēl viņš mežā ogas lasīja, jo pelnīja naudu: Rīgā bija iestājies kādā augstskolā juristos un vajadzēja studijām naudu. Nekad nebūtu ticējusi, ka Aleksandrs ir spējīgs uz ko tādu. Kad policija veica kratīšanu, tēvs izmisis teica: “Atdodiet Aleksandru man! Es viņu radīju, es viņu arī nogalināšu!”” atceras Aija.
Aleksandra vecāki esot apsvēruši, ka kauna dēļ brauks dzīvot uz Krieviju, bet uz turieni neaizbraukuši: tā vietā devušies uz Angliju, bet tagad atgriezušies, jo Nikolajs smagi saslimis. “Žēl Aleksandra vecāku,” saka Aija.
Noslēgts skolā
Advokāte Helēna Purviņa bija Aleksandra pagalma, bērnudārza un klases biedre. Arī viņai notikušais bija pārsteigums, jo puiša ģimene bijusi laba ģimene, tēvs ar māti kopā staigājuši, kārtīgs dzīvoklis. Aleksandrs labi mācījies, valsts eksāmens sacerējumā viņam bijis izcils, ar filozofisku piesitienu. Puisis rakstījis par ideālu meklēšanu 20. gadsimta literatūrā, par dzīves jēgu, mīlestības trūkumu mūsdienu sabiedrībā, par to, kas provocē uz noziegumu…
“Aleksandrs bija kluss un noslēgts. Atstumts no kolektīva, bet es tagad nevaru pateikt iemeslu, nebija nekā tāda ļoti īpaša: viņš vienkārši īsti nemācēja vai negribēja kontaktēties. Un attiecību veidošanā jau daudz kas no paša atkarīgs. Varbūt bija kāda bērnības trauma. Atceros, tajā pašā bērnudārzā, kurā abi gājām un kurā vēlāk Aleksandrs pastrādāja slepkavības, bija tāda riebīga audzinātāja, kas tad, kad mēs negribējām gulēt diendusu, lika stāvēt gultā kā statujām, uzmeta virsū segu un saukāja par pogankām, kā krieviski sauc suņu sēnes,” stāsta H. Purviņa.
Kāds bijušais klasesbiedrs tagad atminējās, ka Aleksandru skolā situši, neesot laiduši garām tādu iespēju, viņš tikai noliecis galvu, pat tualetes podā galvu mērkuši…
Mediji pirms 20 gadiem uzrunājuši Aleksandra skolotājus, un viņi bija izteikušies, ka izjūtot briesmīgu kaunu un neizpratni. Aleksandram esot bijušas normālas sekmes, viņš daudz lasījis klasiķus un rakstījis labus sacerējumus. Skolotāja viņu raksturoja kā ļoti noslēgtu un klusu skolēnu. Vēlāk viņš mācījies Sociālo tehnoloģiju institūtā Rīgā, bet pēc divu gadu mācībām to pametis un ap Ziemassvētkiem atgriezies Gulbenē.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!
